Mani pirmie Ziemassvētki kā atraitnei bija paredzēti mierīgi: darbs bibliotēkā, mājas tukšā mājā un atkal tas viss. Trīs mēnešus pēc vīra Evana nāves vēža dēļ es biju ieslīgusi nejūtīgā rutīnā – līdz brīdim, kad mani apturēja vecs vīrs uz soliņa pie bibliotēkas. Viņš zināja manu vārdu. Viņš zināja, ka man ir māsa. Un viņš lūdza mani neiet mājās Ziemassvētku vakarā.
Viņa brīdinājums bija satraucošs, bet es viņam pietiekami uzticējos, lai paliktu pie māsas. Vīrietis, vārdā Roberts, nākamajā dienā solīja paskaidrojumu, bet tajā vakarā viņš pauda tikai bažas un sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Manas bēdas, lai cik smagas tās būtu, nomainījās ar ziņkāri, bailēm un satraucošu apziņu, ka šis svešinieks zināja lietas par manu dzīvi, ko neviens cits nevarēja zināt.
Nākamajā rītā Roberts atklāja patiesību: viņš pazina Evanu ilgi pirms manis. Evanam bija bērns no iepriekšējām attiecībām, desmit gadus vecs zēns, kura māte bija mirusi. Viņš man to nekad nebija teicis, nevis maldināšanas dēļ, bet gan lai pasargātu mani, kamēr es nesu viņa slimības nastu. Līdz ar Roberta atklāsmēm nāca vēstules, veidlapas un fotogrāfija, kurā bija redzams zēns ar Evansa acīm un asinslīniju, par kuru es nezināju.
Evana pēdējā vēstule visu izskaidroja. Viņš nekad nebija mani krāpis, nekad nebija pārstājis mani mīlēt un bija cerējis mani maigi iepazīstināt ar savu dēlu, taču viņam nebija laika. Tagad es savās rokās turēju pierādījumu par slēptu dzīvi un apziņu, ka mīlestība, lai cik nepilnīga tā būtu, vienmēr bija vadījusi viņa rīcību. Ar Robertu blakus es sazinājos ar zēna aprūpētājiem un atvēru durvis, par kuru eksistenci es nekad nebiju nojautusi.
Tajos Ziemassvētkos mani joprojām nomāca bēdas, taču tās vairs nebija visu pārņemošas. Man bija jauna atbildība, jauna saikne un mierinājums, zinot, ka Evansa mīlestība bija bijusi patiesa un nesavtīga. Roberts, klusais aizbildnis uz tiesneša sola, bija turējis savu solījumu, un tagad es varēju ieiet šajā negaidītajā nodaļā ar drosmi, mīlestību un cerību.