Tā bija parasta diena. Asfalts mirdzēja karstumā, un daži putni laiski lidoja pāri. Autobuss, pilns ar miegainiem pasažieriem, lēnām ripoja pa šoseju, līkumojot cauri blīvam mežam. Viss ritēja kā parasti – līdz priekšā parādījās divi milzīgi silueti.

“Ziloņi?” pārsteigumā nomurmināja vadītājs, palēninot ātrumu.

Uz ceļa stāvēja pieaugusi ziloņu mātīte un ziloņu mazulis. Viņi nekustējās, it kā kaut ko gaidītu.

Autobusam tuvojoties, viss mainījās. Ziloņu mātīte strauji pagriezās, izstiepa snuķi un sāka mesties pāri ceļam, no vienas ceļa malas uz otru. Viņa šķita panikā.

“Uzmanieties, viņa uzbruks!” kāds kliedza.

Pasažieri piespieda sejas pie logiem. Vadītājs apturēja autobusu un gatavojās signalizēt, lai aizbaidītu dzīvniekus. Bet pēkšņi viens no vīriešiem pamanīja kaut ko dīvainu.

“Skatieties!” Asinis! Uz viņas snuķa ir asinis!

Un tiešām, no viņas snuķa tecēja koši sarkani pilieni. Zilonis izlaida ieilgušu, gandrīz cilvēkam līdzīgu vaidu. Viņa vēlreiz paskatījās uz cilvēkiem – it kā lūdzot – un pēkšņi pagriezās atpakaļ mežā. Zilonēns paklausīgi sekoja.

Brīdis – un autobuss sastinga klusumā. Cilvēki apmainījās skatieniem: kas tas bija? Uzbrukums? Trakums? Vai… lūgums pēc palīdzības?

“Mums jāpārbauda,” vadītājs teica, skatoties tumsā aiz kokiem.

Vairāki pasažieri pamāja.

Viņi bija nogājuši apmēram divsimt metrus pa šauru taku, kad izdzirdēja klusu rūkoņu un zaru krakšķēšanu.

Viņu priekšā, nelielā ieplakā, gulēja milzīgs zilonis. Tā kāja bija iesprostota dzelzs slazdā, un zeme ap to bija piesūcināta ar asinīm. Zilonis stāvēja netālu, izsmelts, dubļos, mēģinot ar savu snuķi izraut slazdu.

Tagad viss bija skaidrs: viņa nebija uzbrukusi. Viņa bija atvedusi cilvēkus – vienīgos, kas varēja glābt to, kuru viņa mīlēja.

Bez vilcināšanās vadītājs izvilka telefonu un piezvanīja glābējiem. Pārējie skrēja pēc ūdens, kāds atnesa pirmās palīdzības aptieciņu. Viens vīrietis ap dzīvnieku turēja dvieli, lai pasargātu brūci no saules.

Pēc četrdesmit minūtēm ieradās veterinārārsti. Viņi imobilizēja slazdu, apstrādāja brūci un ar kravas automašīnas palīdzību nogādāja ievainoto ziloni savvaļas dzīvnieku rezervātā.

Brūce bija nopietna, bet ne letāla. Viņš izdzīvoja.

Kad māte un teļš tika palaisti atpakaļ džungļos, viņa uz brīdi apstājās — pagriezās pret cilvēkiem un izstiepa savu snuķi. Skaņa, klusa un dziļa, it kā teica:
“Paldies.”

Tajā dienā autobuss laikā neieradās galamērķī.
Bet visi pasažieri zināja: viņi bija pieredzējuši kaut ko daudz vairāk nekā tikai pieturu.

Viņi redzēja, ka dzīvnieki var lūgt palīdzību. Tie var mīlēt.
Un tie var uzticēties.

Dažreiz vismežonīgākās sirdis ir viscilvēcīgākās.