Vienā klusā rītā netālu no Insbrukas gaiss smaržoja pēc siena un mitras zemes. Zirgi slinki ganījās aiz koka žoga.
Anna Meiere stūma savu sešus mēnešus veco meitu Lizu ratiņos pa taku blakus pļavai. Viņas vīrs Martins bija agri devies prom, lai nopirktu lopbarību. Viss šķita mierīgi.
Anna apstājās pie vārtiem, lai iztaisnotu mazuļa segu. Tajā brīdī vēja brāzma atvēra slēdzeni. Ratiņi, kas atradās nelielā slīpumā, sāka kustēties.
Sākumā lēni. Tad arvien ātrāk un ātrāk.
Anna pagriezās, un viņas sirds sastinga.
“Liza!” viņa kliedza.
Ratiņi ripoja taisni pretī klintij. Anna skrēja, bet zināja, ka nepaspēs laikā.
Tad atskanēja galops.
No pļavas, ar nagiem laužot zemi, metās Bella — viņas kastaņkrāsas ķēve ar baltu zīmi uz pieres. Viņa pārlēca pāri salauztajam žogam un skaļi iezviedzās.
Dažu sekunžu laikā viņa sasniedza ratiņus un, viegli paraustot stūri, tos pārmeta pāri malai. Ratiņi apgāzās dažus metrus no bezdibeņa.
Anna nokrita ceļos un pacēla Lizu rokās. Bērns raudāja, bet viņa bija drošībā.
Bella gulēja nekustīgi, smagi elpojot, ar brūci uz kājas. Bet viņas acis — lielas, mierīgas — visu izteica. Viņa bija izglābusi dzīvību.
Vēlāk veterinārārsts paskaidroja, ka Bella ir savainojusi cīpslu, lai gan viņa izdzīvos. Stāsts izplatījās uz kaimiņu ciemiem; cilvēki nāca viņu apraudzīt, nesot burkānus un cukuru.
Kopš tā laika uz žoga blakus klintij karājas plāksne ar uzrakstu:
“Šajā vietā ķēve izglāba mazuli.
Dažreiz tīrākās sirdis nav cilvēciskas.”