Es atceros to dienu līdz vissīkākajai detaļai.

Jasmīna smarža manos matos. Baltā kleita, kas maigi čaukstēja uz grīdas.

Un desmitiem skatienu, kas dega man mugurā – pilni žēluma, neizpratnes, pat apjukuma.

Viņš sēdēja ratiņos – mans līgavainis. Mans mīļotais.

Pelēkā uzvalkā, ar vieglu smaidu un acīm, kurās bija vairāk spēka nekā jebkuram citam, kas stāvēja mums apkārt.

Bet visiem pārējiem viņš bija nelaime.

Un es – “tā nabaga meitene, kas nolēma upurēt savu dzīvību”.

Es jutu viņu skatienus.
Kā klusus čukstus, kā adatas zem manas ādas.

Bet blakus viņam tas viss zaudēja savu nozīmi.

Mēs satikāmies parastā kafejnīcā. Viņš sajauca mūsu kafijas un tad neveikli pasmaidīja:
“Atvainojiet, man šķiet, ka es nozagu jūsu latte.”

Kopš tā brīža es nekad nevarēju aizmirst viņa balsi. Viņš bija uzmanīgs, sirsnīgs, smieklīgs. Tāds puisis, kādi vīrieši reti ir.

Un tad — tas telefona zvans.

Nakts. Sirēnas. Metāliska baiļu garša manā mutē.

Viņš izdzīvoja. Bet manas kājas vairs nepaklausīja.

Es atceros, ka stāvēju pie viņa slimnīcas gultas, turot viņa roku.

Viņš teica:
“Tev nav jābūt ar mani žēluma dēļ.”

Un es atbildēju:
“Tā nav žēlums. Tā ir mīlestība.”

Kāzas bija nelielas, bet skaistas. Mūzika, gaismas, svaigi ziedi.
Es jutu, kā mana sirds dauzās krūtīs — nevis no sajūsmas, bet no laimes.

Līdz sāka krist skatieni.

Tie skatieni.
Empātijas. Žēlsirdīgi.
It kā es būtu upurējusi.

Un tad notika kaut kas tāds, ko neviens negaidīja.

Pēc pirmās dejas — viņš apsēdās, un es griezos ap viņu — viņš palūdza mikrofonu.
Viņa rokas trīcēja. Viņa balss bija aizsmakusi, saspringta.

“Man tev ir dāvana,” viņš teica. “Un es ceru, ka esi gatava.”

Viņa brālis pienāca pie viņa, nostājās viņam blakus, atbalstot viņu.

Viņš uzlika rokas uz pleciem… un pēkšņi – viņš piecēlās.

Istabā iestājās klusums, it kā kāds būtu izslēdzis pasaules skaņas.

Viņš piecēlās. Nestabili. Ar piepūli.

Bet viņš piecēlās.

Un tad – solis.

Viens.

Vēl viens.

Viņš devās man pretī.

Katrs solis – brīnums. Katra elpa – dvēseles sauciens.

“Es apsolīju, ka to izdarīšu tavā labā,” viņš nočukstēja, tik tikko valdot asaras. “Vismaz vienreiz – bet es pats. Jo tu man ticēji, kad neviens cits neticēja.”

Es vairs nevarēju izturēt. Es nokritu ceļos viņa priekšā, apskāvu viņu, piespiežoties pie viņa krūtīm, jūtot, kā viņš trīc.

Visa istaba raudāja. Pat tie, kas vēl pirms brīža uz mums skatījās ar žēlumu.

Tajā brīdī es sapratu – es neesmu upuris.

Esmu sieviete, kurai ir paveicies mīlēt īstu varoni.

Kopš tā laika es neticu pasakām.
Es ticu mīlestībai, kas ir stiprāka par sāpēm.
Brīnumiem, kas tiek sasniegti nevis ar maģiju, bet ar ticību vienam otram.