Saule jau rietēja, metot garas, nelīdzenas ēnas pār kluso ielu. Septiņgadīgā Emma Pārkere gāja mājās no skolas, piespiedusi pie krūtīm savu rozā mugursomu. Rāvējslēdzējs atkal bija iesprūdis, un viņas zīmuļi izslīdēja ārā, ripojot pa asfaltu. Viņas šalle, nedaudz garāka, nekā tai vajadzēja būt, bija iesprūdusi aiz piedurknes.

Bija neparasti kluss. Nebija dzirdamas automašīnas, nebija redzami kaimiņi. Zem kājām gurkstēja tikai sausas lapas.

Un pēkšņi viņa viņu pamanīja.

Tieši pie mājas stāvēja vīrietis – garš, garā, melnā mētelī. Viņa apkakle bija pacelta, seju daļēji slēpa tumšais šalle. Viņš nekustējās. Viņš tikai skatījās.

Emma sastinga.

Viņas sirds dauzījās tik skaļi, ka viņai šķita, ka visa pasaule to dzird.

Viņa atcerējās tēva vārdus: “Ja jūti briesmas, neslēpies. Radi troksni. Ieslēdz gaismu.”

Vīrietis pagrieza galvu. Viņa acis – aukstas, tumšas – satikās ar viņas acīm.
Viņš spēra soli. Tad vēl vienu. Iela bija tukša.

Emma aizturēja elpu. Viņa soļi kļuva tuvāki, ātrāki, pārliecinātāki.

Un tad kaut kas viņā noklikšķēja.

Viņa metās pie ārdurvīm, aizcērtot tās aiz sevis. Viņas roka drebēja, bet viņa no visa spēka spieda katru slēdzi. Gaisma mirgoja, uzliesmoja, apspīdot kāpnes žilbinošā gaismā.

Tad Emma metās pie tuvākajām durvīm un dauzīja tās ar dūrēm.

“Palīgā! Lūdzu! Kāds!” Viņas sauciens drebēja, bet tas pāršķēla klusumu kā asmens.

Soļi atskanēja no aiz durvīm. Slēdzene noklikšķēja.

Uz sliekšņa parādījās spēcīgs vīrietis ikdienas apģērbā. Viņa sieva stāvēja viņam blakus, apstulbusi, bet piesardzīga. “Kas notiek?” viņš asi jautāja, skatoties lejup uz tumšu figūru kāpņu apakšā.

Vīrietis melnā sastinga. Viņu skatieni uz brīdi satikās, tad viņš pēkšņi pagriezās un pazuda aiz stūra. Tikai viņa soļu atbalss izgaisa pagalmā.

Emma stāvēja, smagi elpojot. Gaisma apžilbināja viņas acis, plaukstas sāpēja no dauzīšanas pie durvīm. Viņa piespieda mugursomu pie sevis kā vairogu.

Kaimiņiene palīdzēja viņai ieiet iekšā un nosēdināja uz krēsla. Vīrieša balss bija apslāpēta, nomierinoša, bet Emma dzirdēja tikai vienu — tēva vārdus, it kā viņš būtu tepat blakus:

“Iespīdiniet gaismu. Radiet troksni.”

Tajā naktī viņa saprata, ka drosme ne vienmēr ir skaļa. Dažreiz tā ir bērna balss, kas laužas cauri klusumam.

Un, kad apkārt sabiezē tumsa, pat vismazākā dzirksts var būt glābiņš.